TAUREŅU STĀSTS

Dažreiz es mēdzu redzēt kādus vēstījumus, kamēr daru ikdienas lietas - ravēju dārzu, mazgāju traukus, skatos pa logu.. Tā 2025. gada rudenī redzēju, kā uz Zemi līst liels daudzums krītošu zvaigznīšu. Drīz vien uzzināju, ka viena no tām nolaidusies arī mūsu adresē, atnesot divas strīpiņas grūtniecības testā. Sākās arī toksikoze. Sākumā tikai šķebināja, bet dažu dienu laikā jau bija slikti no pilnīgi VISA - ēdiena, dzēriena, dušas želejas smaržas, ēdiena gatavošanas aromāta.. Palika arvien sliktāk. Bija dienas, kad varēju ieēst tikai pāris kumosus grauzdiņa, varbūt kādu gurķa šķēlīti, ja paveicās un dažus malkus ūdens. Eksistējošie medikamenti vai nu nepalīdzēja vai man no tiem bija blakus parādības, kas nevis atviegloja sajūtas, bet tikai pasliktināja. Eksistēju gultā, cenšoties kustēties pēc iespējas maz, lai atkal nebūtu slikti. Skaitīju dienas līdz 12 grūtniecības nedēļu slieksnim, kas solīja iespēju beidzot mazināties toksikozei. Simtreiz gribējās padoties, bet bija skaists mērķis, kura dēļ izturēt. 

Pēc divu mēnešu neēšanas, sāka kļūt par milimetru vieglāk. Ik pa laikam kāds mums sūtīja ēdienu kuru šķita, ka varēšu ieēst vairāk par diviem kumosiem, mamma un māsa taisīja rosolu, vīrs ar dēlu brauca uz manu vecāku mājām gatavot, jo no ēdiena gatavošanas smaržas bija slikti momentā.. Pienāca decembra beigas. Visas bikses krita nost. Kamēr biju mājās to tā nejutu, bet tiklīdz bija jādodas vizītē pie ārsta un jāuzvelk kaut kas vairāk par pidžammu, sapratu, ka man vairs nekas neder. 

Tieši pirms Ziemassvētkiem bija laiks pirmajam skrīningam kas apvieno ultrasonogrāfiju un asins analīzes. Jau pēc USG ārste izteica vairākas šaubas par bērniņa veselības stāvokli. Sagaidot skrīniga rezultātus tikām nosūtīti tālākām pārbaudēm pie ģenētiķa. Tika veikta arī amniocentēze un, diemžēl, pēc ilgas un mokošas gaidīšanas, veselības problēmas bērniņam tika apstiprinātas. Šis bija brīdis, kad jau jutu viņa kustības vēderā, bijām izdomājuši vārdiņu, plānojām vasaru nu jau četratā un gatavojāmies vēl vienam vasaras jubilāram ģimenē.. bet tomēr, mūsu otrais bērniņš Teodors piedzima aukstajā 2. februārī. Viņš piedzima maziņš, bet tomēr jau tik liels.. Šī noteikti bija visskumjākā manas dzīves diena - redzēt Teodoru saģērbtu vismazākajās drēbītēs, adītā cepurītē, ieliktu groziņā.. Likās, ka viņš tūlīt, tūlīt tomēr atvērs acis.. bet viņš jau bija aizlaidies turpināt mūs vērot no mākoņa malas.. 

Viss šis periods bija vārdos īsti neizstāstāmi grūts.. bet vienlaikus, tas parādīja arī to, cik spēcīga varu būt es pati un CIK brīnišķīgi cilvēki ir man blakus. Vīrs, ar kuru kopā gājām šo ceļu līdz pat brīdim, kad Dzemdību namā no dēliņa atvadījāmies. Vecākais dēls, kura lielā sirds palīdzēja ātrāk dzīt manējai. Ģimene, kura sūtīja ēdienu, kad bija kāds brīdis, kad varēju ieēst un uzņēma vīru un dēlu uz vakariņu gatavošanām. Visi pārējie, kuri bija klāt ziņās, zvanos, domās.. Bija dienas, kad es raudāju gan tāpēc, ka man bija skumji par to kā vairs nav, gan no tās milzīgās pateicības, par to, kas joprojām ir.
Dažas dienas pēc dzemdībām, Teodors pie manis domās sāka nākt sēžot manā dārzā, smejoties un spēlējoties ar taureņiem. Tā es to redzēju. Un tā šī sajūta mani turpināja pārņemt ik pa laikam. Mēdzu mosties naktīs ar domu, ka šo stāstu tomēr jāizstāsta un taureņiem jāļauj lidot arī tālāk par manām domām.. 

Taureņi ir tapuši un šai kolekcijai vēlos dot trīs nozīmes:
1. Pateicība sev par spēku, kas ir iekšā, kad pēc grūta perioda jāpieceļas atkal citam ar vēl košākiem spārniem 🦋
2. Pateicība cilvēkiem, kuri ir mums blakus un turpina būt gan priekos, gan.. tajos otros 🦋
3. Pateicība un piemiņa bērniņiem, brāļiem, māsām, mammām, tētiem, vecmāmiņām, vectētiņiem, draugiem.. kuri ar mums bija īsāku vai garāku brīdi un turpina būt mākoņos, bet atstāja neizdzēšamu nospiedumu 🦋